Suchergebnisse

1. 20.gadsimta sākumā latgalieši (Latgales latvieši) gandrīz trīs gadsimtus (kopš 1629. gada) bija atrauti no pārējo (Baltijas) latviešu politiskās, sociālās un tiesiskās dzīves vides. Kamēr pārējā Latvijas teritoriju un tur dzīvojošos latviešus ietekmēja vācu protestantisma kultūrtelpa, tikmēr Latgales latviešus ietekmēja poļu katoliskā kultūrtelpa. 19. gadsimta otrajā pusē arvien intensīvākā krieviskošana vairāk skāra Latgales latviešus, kamēr Vidzemes un Kurzemes latviešus no tās zināmā mērā pasargāja Baltijas provinču vāciskā autonomija.2. Tomēr, neraugoties uz šīm atšķirībām, nacionāli-kulturāli latviešu tauta savā būtībā saglabāja savu vienotību, kura balstījās uz valodas un kultūras līdzību. Arī reliģiskais dalījums atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm šo objektīvo kopību nespēja būtiski ietekmēt.3. Šī reālā valodas un kultūras līdzība, principiālā iespēja, kaut arī ar nelielām grūtībām, saprast vienam otru, 19. gadsimta otrajā pusē veicināja nacionālās vienotības apziņas izkristalizēšanos – kā Baltijas latvieši, tā Latgales latvieši sāka sevi apzināt kā vienu – latviešu – tautu. 4. Šai nacionālās vienotības apziņai 20. gadsimta sākumā pievienojās politiskā apziņa, t. i., apziņa, ka latviešu tauta ir politisks subjekts ar savām prasībām. Sākotnēji šīs prasības vēl tika izvirzītas atsevišķi, taču ar pietiekoši skaidri apziņu, ka tās ir paralēlas. 5. Pirmais Latgales kongress politiski un organizatoriski finalizēja šo abu latviešu tautas daļu "saaugsmes" procesu, kas idejiski, pamatojoties uz valodas un kultūras līdzību, daļēji arī vēstures līdzību un ignorējot reliģisko dalījumu, bija sācies jau agrāk. Tā ir Pirmā Latgales kongresa paliekošā vēsturiskā, politiskā un tiesiskā nozīme.6. Vispirms jau pienācīgi ir jānovērtē fakts, ka Latgales kongress ir nevis biedrības vai sabiedriska sapulce, bet gan pārstāvniecība. Pārstāvniecība nav vairs tikai civilās sabiedrības veidojums, bet ir jau valstiski politisks veidojums. Tā delegātus ievēlēja pagasti. Bez tam bija arī atsevišķu sociālo grupu pārstāvji (strēlnieki, ārpus Latgales dzīvojošo latgaliešu pārstāvji u. c.). Mazākumtautību, kā arī Vidzemes un Kurzemes pārstāvji uz kongresu bija uzaicināti kā viesi. 7. Tātad te ir runa par latgaliešu kā latviešu nācijas daļas pārstāvniecību, t. i., valstiski politisku struktūru. Kā tāda tā pieņēma formālu lēmumu, ka Kurzemes, Vidzemes un Latgales latvieši ir viena tauta ar savām politiskajām prasībām – tobrīd autonomu Latviju demokrātiskas Krievijas sastāvā.8. Kongress bija demokrātiska pārstāvniecība, kas tikai veidots no "apakšas uz augšu": vēlēti delegāti – kongress – kongresa ievēlētā Latgales Pagaidu zemes padome. Faktiski kongress sevi konstituēja kā Latgales novada priekšparlaments. 9. Kongress kā demokrātiska Latgales latviešu politiska pārstāvniecība līdz ar to pieņēma divus vēsturisku lēmumus:Pirmkārt, ka latvieši ir viena tauta, viena nācija ar savām tiesībām un prasībām, kuras ietvaros latgalieši patur savu valodas, kultūras un reliģisko savdabību.Otrkārt, ka Latgale kā Latgales latviešu zeme veidos vienu valstiski politisku vienību kopā ar Vidzemi un Kurzemi – Latviju.10. Līdz ar to Latgales kongress valstiski ir licis pamatu Latvijai tādā teritoriālā formā, kādu mēs to kopš tā laika pazīstam. No Latgales kongresa lēmuma izriet Latvijas teritorijas sastāvs, kā tas vēlāk noteikts Satversmes 3. pantā, un tātad arī Latvijas austrumu robeža. Latgales kongress ir "apvienojis latviešu zemes", kā tas ir teikts Satversmes ievadā.11. Šie kongresa lēmumi par vienotu nāciju un vienotu valsti nedaudz vēlāk īstenojās Latvijas valsts kā kopējās latviešu nācijas nacionālas valsts izveidē. Šie lēmumi tātad ir "iegājuši" Latvijas valsts pamatos un Satversmes negrozāmajā kodolā. 12. Kongress ir noformējis valststiesiski negrozāmo uzstādījumu, ka latgalieši vienlaikus ir latvieši. Tādēļ visos politiskos dokumentos, Satversmē un likumos, kur ir runa par latviešiem, šis jēdziens iekļauj arī latgaliešus. Latgaliešu valodas un kultūras savdabība ir latviešu nācijas bagātība un valstiski atbalstāma.

Unter Stalin wurden die etwa 100 nichtrussischen Völker zu nationalen Minderheiten in einem russischen Nationalstaat herabgestuft. Die Prinzipien der Nationalitätenpolitik Stalins wurden erst unter Gorbatschow geändert, ohne daß aber ein neues Konzept für die Behandlung der 140 Millionen Nichtrussen erkennbar wäre. Zugleich wächst der Drang nach Selbständigkeit, v.a. in den baltischen Staaten, wo auch der Mobilisierungsgrad am höchsten ist: punktuell erfolgreiche Bürgerinitiativen, organisierte politische Opposition, schließlich Volksfront. Ziele sind: Selbstbestimmung, eigene sozio-kulturelle Identität, Ablehnung eines Status von nationalen Minderheiten und eines russischen Herrschaftsanspruchs, Gleichberechtigung, politische Selbständigkeit. (SWP-Hld)

Die illegitime Besetzung und Eingliederung Lettlands in den sowjetischen Staatsverband im Jahre 1940 infolge des Hitler-Stalin-Paktes hatte die Sowjetisierung dieser Republik in allen Gesellschaftsbereichen zur Folge. Einher ging damit eine Zwangsdeportation von Letten nach Sibirien und eine Zwangsansiedlung von Russen in Lettland. Reformversuche lettischer Nationalkommunisten in Richtung Autonomie in den 50er Jahren scheiterten vor allem am Widerstand Moskaus. Die nationalistischen Bestrebungen der vergangenen zwei Jahre, durch Gorbatschows Reformpolitik möglich geworden, fordern eine demokratische Staatsform und die Wiederherstellung nationaler Souveränität. (SWP-Mzg)

Das Staatsrecht muss die Veränderungen in der Struktur der gesellschaftlichen Kommunikation im Zuge der digitalen Revolution ebenso in das Gebäude des Staatsrechts und der allgemeinen Staatslehre integrieren, wie die zunehmende Enthumanisierung der Entscheidungen durch Algorithmen und künstlichen Intelligenz sowohl im öffentlich-rechtlichen als auch im privatrechtlichen Bereich. Die Diskussion über diese vielschichtigen und komplizierten Fragen wurden auf der Tagung der Societas Iuris Publici Europaei (SIPE) von Fachleuten aus Theorie und Praxis lebhaft diskutiert. Ein weiteres Thema der Tagung war die Akzeptanz des Vorrangs des Unionsrechts durch die nationalen Höchstgerichte und die Frage, ob und wie hier eine Konvergenz der unterschiedlichen Standpunkte möglich wäre.